Nenāc klāt!

No sērijas “Ko man nepateica mana mamma”

Viņa nekad neteica: “Neļauj sevi izmantot!” Viņa nekad neteica: “Neļauj sevi traucēt!” Viņa nekad neteica: “Vienmēr atradīsies kādi, kas Tevi kritizēs. Neklausies!” Viņa nekad neteica: “Tavs laiks ir Tavs! Neļauj citiem to tērēt!”

To jau, laikam gan, katrs ir izbaudījis – kā Laiku – vienīgo, kas mums patiešām pieder – tērē citi, visbiežāk, tie pat nav mums ne tie paši tuvākie, ne tie paši mīļākie cilvēki, tie, gluži vienkārši, ir visnekaunīgākie ļaudis, kam vientulība un garlaicība ir ievilkušas pamatīgas rūpju rievas pierēs, sirdīs un prātos. Viņi nemēģina analizēt situāciju un jautāt paši sev – kas viņus padara tik vientuļus, bet uzskata, ka sabiedrība viņiem ir parādniece, tie tērē mūsu laiku manipulējot visdažādākajos veidos un uzrakstu pie durvīm : “Bez klauvēšanas neienākt! Lūdzu – neklauvēt!”, bezdievīgi ignorē.Viņi mudžēt mudž mācību iestādēs, kaimiņos un sabiedriskās vietās, viņi mēdz būt bijušie skolasbiedri, mistiski paziņu paziņas, tuvi un attāli radinieki. Šie cilvēki ar saviem milzīgajiem neredzamajiem piesūcekņiem vārdu pa vārdam atbrīvo mūs no smiekliem, labsirdības, komforta un, visbeidzot, no fiziskās veselības, pirms vēl esam izlaiduši garu, pamāca kā mums būs dzīvot un ņipri un rosīgi aizsoļo savās gaitās.

Augstāk rakstītais liek man domāt par ētiku, pieklājību, takta izjūtu, cieņu pret citiem un augstu vērtēt cilvēkus, kuriem šīs īpašības piemīt. Esmu ar mieru padalīties ar tiem murmuļiem, kam mūžīgi trūkst, tikai ar noteikumu, ka tas notiek no brīvas gribas un laiku, ko varu veltīt šiem, piedodiet par terminu – dvēseļu parazītiem, es ieplānošu pati, tas nebūs ne uz man tuvu cilvēku rēķina, ne manu ieplānoto darbu rēķina, ne mana miega rēķina u.tml. un es pati to nolemšu kā savu laiku dalīt un kam.

“Gadsimta vizītes” sakarā

Vakar pilsētā redzēju gan karogotus namus, gan dzirdēju kolēģus runājam par japāņu kociņiem Vērmanes darzā, līdz plkst. ~19-tiem mani neuzrunāja nekas. Taču nejauši gadījos līdzās LU (Raiņa bulvārī 19) brīdī, kad no ēkas ārā nāca Japānas imperators Akihito un imperatore Močiko. Tas notika dažu minūšu laikā – tika apturēta satiksme, daži garāmgājēji apstājās un sauca sveicienus, daži pamāja, Imperators un kundze pamāja Latvijas tautai, augstie viesi un svīta veikli sakāpa māšīnās un aizbrauca, no auto vēlreiz pamājot. Pamāju pretīm un tad Tas sākās – saviļņojums par esību šeit un šajā brīdī kā apjausma Pasaules varenajai kultūrai un vēsturei. Japānas Imperators Latvijā. Iekniebt sev. Tā ir patiesība. Un es esmu šeit tieši šobrīd, kad vārdi – Baltijas valstis, Zviedrija un Lielbritānija līdzās tiek rakstīti vienā teikumā. Kaut kādā citā tālākā plānā novirzās rosība ap Latvijas prezidenta vēlēšanām, nejēdzības un riebeklības valsts politikā, nekārtības ekonomikā un valstiskā necieņa pret saviem pilsoņiem. 

Iesnas

Iesnas? Nekas īpašs. Kamēr šīs briesmas nav skārušas pašu. Asaro acis un miklās skropstas ar visu skropstu tušu līp pie saulesbrillēm. Lai klusē tie, kuri raduši pamācīt citus, acis asaro arī bez kosmētikas. Ir jārunā ar kolēģiem un klientiem un deguns tieši tajā brīdī nolēmis – šķaudīt, šķaudīt, šķaudīt…Uz Tevi noraugās līdzjūtīgas acis un gaida, kad varēs sarunu pabeigt, vai arī lielās šķaudīšanas laikā mēģina kaut ko uzjautāt, kas, savukārt, palielina diskomfortu, jo jau uz trijiem iepriekšējiem jautājumiem neesi spējis sakarīgi atbildēt. Lai klusē tie, kas iesaka labāk ar iesnām gulēt – guļot satrakojusies gļotāda ekspansīvi darbojās arī kaklā un tad no kņudināšanās un šnākuļojošās gaisa rīšanas sākās klepus…Vienmēr  šādos gadījumos atceros gados cienījamas kolēģes (lai viņai vieglas smiltis) teikto pirms daudziem gadiem: “Neārstēsi iesnas – tās ilgs veselu nedēļu, ārstēsi – septiņas dienas”. Lai man piedod medikamentu ražotāji un tirgotāji, variet špricēt un smērēt visur kur nav slinkums, ja kādam placebo efekts iestājas no liekas naudas šķērdēšanas aptiekā – uz priekšu, ņemšu vērā Ērika sievas Dagnijas teikto, citēju: “To pašu var panākt ar pašiedvesmu”.   

Maija nemiers

Maija nemiers ir lipīgs. Ka es Jums saku.

Maija mēnesi mēdz gaidīt teju vai visu gadu ar cerībām, ar sapņiem, ar rīmēm  “Ziedonis reiz atkal nāks..”, kad skumji smeldz sirds.Taču neizprotams ir Masu prāts attiecībās ar šo patiesi skaistāko gada mēnesi. Tā vietā, lai baudītu spirgto gaisu, priecētu acis ar plaukstošiem dārziem un pieneņu pļavām, tvertu ik mirkli, ko Māte Daba cilvēkam piedāvā, Masu prāts nemitīgi organizē dažādus pasākumus (no tiem pārāk daudzus šaurās telpās), tajā skaitā pilnīgi nevajadzīgus seminārus, sanāksmes, prezentācijas, akcijas, viesības, pēcpusdienas… Nepietiek jau ar to, ka nebeidzamiem pārbaudījumiem tiek pakļauts jebkurš kaut nelielā mērā izglītības sistēmai tuvu stāvošais (vecumā vidēji no 3 – 83), aktīvi rosās arī visas citas sistēmas tā – it kā tuvojoties vasarai, tuvotos nenovēršams pasaules gals un tad – katram par padarīto būs jāsniedz detalizēts ziņojums Visvarenajam. Katrs nu mēģina grābt vēl un ķert. Skolēnus un studentus var saprast, tirgotājus arī. Mācību spēku nervus pārbauda augstākstāvošās institūcijas. Ikviens agri vai vēlu tiek ierauts nesamanīgā, nevajadzīgā, neprātīgā, enerģiju izsūcošā burzmā. Un spirinies Tu, cik gribi, tā tas turpinās gadu no gada.

Flegmatiķa pēcpusdiena

Darbojošās personas: Biroja darbinieki – Sangviniķis, Holēriķis, Melanholiķis, Flegmatiķis  

Laikā ap plkst.16:00, kad Sangviniķis jau apskrējis pusi pilsētas, simtām reižu runājis pa telefonu, aizvadījis neskaitāmas prezentācijas un vismaz reizes piecas pusdienojis kopā ar sadarbības partneriem, par savu darbību nemitīgi informējis augstākstāvošo priekšniecību gan telefoniski, gan klātienē, izklāstījis kolēģiem (sākot no durvju sarga) aptuveni pusduci savu jaunāko ideju, aizmirsis vai nav paguvis nokārtot aptuveni pusduci neatliekamu darbu (kas visbiežāk saistīti ar viņa tiešajiem darba pienākumiem) turpina veiksmīgi aizsākto dienu draugu un (vai) ģimenes lokā saviesīgos pasākumos, Flegmatiķis izbauda birojā esošo mieru un klusumu, pārlūkojot tīmekli, dzerot pēcpusdienas kafiju vai lasot.

Laikā ap 16:00 pēcpusdienā, kad Holeriķis, strādājis, strādājis, strādājis bez atelpas, mēģinādams ar savu personīgo piemēru piesaistīt kolēģus veicamajam darbam, sarājies uz neveiklajiem, uzkliedzis padotajiem, turpinot strādāt, strādāt, strādāt bez atelpas, dusmodamies, ka palicis vienīgais bez pusdienām, apvainojies par šefa (Holēriķaprāt) nepamatoti niecīgo interesi par viņa paveikto, sabozies gatavo uz mājām līdzi ņemamo dokumentu mapi, Flegmatiķis dīki raugās ārā pa logu uz plaukstošo koku, šūpo kāju un apcer, kur labāk varētu vakariņot.

Laikā ap 16:00, kad Melanholiķis dienas garumā kaut kā ar Dievu uz pusēm ticis galā ar dažām nepatīkamām telefona sarunām, sacerējis brīnumjauku prezentācijas scenāriju, uzrakstījis pārdomātu, precīzu, detalizētu un ļoti pamatīgu atskaiti, samulsis par priekšnieka divdomīgo uzslavu, atlikušo darba dienas daļu atvēlēlējis nākamās dienas darbu plānošanai, “lai rītā nebūtu jāpiedzīvo nevajadzīgs stress” (jāpiebilst, ka šī stresa novēršanas metode ir galīgi nederīga un Melanholiķis to zin, taču neatlaidīgi izmanto jau gadiem), Flegmatiķim, vērojot mākoņu vienmērīgo slīdēšanu, kļūst skaidrs kā labāk veikt darbu (Šefaprāt, jau pirms vairākām nedēļām padarīto)  un ar minimālu ieguldījumu  panākt maksimālu efektu rītdienas prezentācijā. Vēl tikai daži sīkumi nepieciešami saskaņošanai, taču par to varēs palūgt parūpēties Sangviniķi, rītā, protams. Vēl tikai nepieciešams atbilstošs telpu noformējums, par ko labprāt parūpēsies Melanholiķis. Holeriķis tā kā varētu vēl nedaudz pastrādāt rīta pusē un galu galā tas daudz laika viņam neaizņems, jo līdzīgu uzdevumu veica pirms nepilna mēneša. Vēl tikai būtu jāsacer uzruna, taču – “garas runas tikai nogurdina klausītājus”, nodomā Flegmatiķis un nolemj labāk šovakar apmeklēt koncertu.

Tulkojums

Man patīk J.M.Zimmela romāni. Es domāju daudziem nav svešs slavenais – “Cilvēks nav vientuļa sala” (1981), citi fano par “Mīla – tas ir tikai vārds” (1993) vai “Ne vienmēr jābūt kaviāram” (2004). Kā arī nav noslēpums, ka labu stāstu nebaudāmu var padarīt neveikls tulkojums. Vienu no jaunākajiem  J.M.Zimmela romāniem “Cilvēkam ir par maz laimes” (Einšteins tā esot teicis) lasu ar patiesu interesi. Tulkojusi Sinda Krastiņa, visu cieņu. Taču Zimmels dažkārt mēdz likt varoņiem runāt svešvalodā, biežāk – angļu, tad tulkojuma tekstā parādās teicieni vai garāki teksti angļu valodā ar atsauci – latviski lasāmi tās pašas lpp. parindē (tiem, kas nesaprot angliski). Piemēram, lasām tekstā – No smoking* – atsauce – *Nesmēķēt (angļu val.).

Taču kā gadījies kā ne, atrodams šāds tulkojums:

Nonfraternization – shi it! I had to fight in this motherfucking war.  I don`t want no cuck – sucking big brass to tell me what to do! They can take their fucking non – fraternization and stick it up their fucked – up ass!*

Tukots: *Nebrāļošanās – pupu mizas! Es cīnījos šajā nolāpītajā karā. Es negribu, ka kāds liels nepieredzējis nekauņa man norāda, kā rīkoties! Lai viņi aizrijas ar savu smirdīgo nebrāļošanos un iebāž to sev dirsā!”

(Stāsts ir par amerikāņu kareivjiem Vācijā pēc 2.pasaules kara – likumi nepieļāva brāļoties ar Vācijas iedzīvotājiem, par to amerikāņa sašutums) 

Pa vējam pavasarī

Sniegs nokusis jau krietni sen. Dziļi sniegā slēptie ziemas mēsli nokopti. Pilsēta svin pavasari. Pa vējam lido putekļi un smiltis un visādas sīkas draņķības, sēnītes, parazītu oliņas no aizkaltušām suņu kakām…

Gaidu trolejbusu 40 minūtes (savām kājiņām attālumu no punkta A līdz punktam B šajā laikā veicu pastaigājoties). Kad 20 minūtes esi uz tā ielas stūra nostāvējis, gluži vai aiz spītības gaidi vēl 20, lai brauktu tomēr kā esi sākumā iecerējis – pilsētas sabiedriskajā transporta līdzeklī kā godīgs pilsonis maksājot par pakalpojumu Ls.0.30. Skaistais matu sakārtojums jau sen vējā izpluinīts, dūrējs ausī iemeties, acis pilnas putekļu, smiltis šņirkst starp zobiem, šorīt nospodrinātie apavi – noputējuši, darbs nokavēts, garastāvoklis izbojāts, izdzertā rīta kafija prasās uz WC…Un tad pieturvietā piestāj trolejbuss – ar konduktoru un daudziem pasažieriem vecumā līdz ~ 90, sēdvietas aizņemtas, stāvvietas brīvas tikai līdzās pasažieriem, kuri īpaši nelāgi ož, konduktors redz slikti, naudiņu skaita lēni, no savas sēdvietas nekust, kamēr tiec pie vērtīgās biļetītes, žonglē starp trepīti un stieni veselu pieturu, vadītājs bremzeeeē, uzsāk braukt, strauji bremzeeē un tā nesaprotamu iemeslu dēļ atkārto ik pēc 10 – 15 sekundēm (sastrēguma nav, kā varētu domāt), apdauzu rokas, sānus, iegūstu nomītas kājas…

Es saprotu, ka mana gaušanās neko nemainīs, Rīgas Satiksme rullē! Autovadītāji! Atbalstiet! Pavisam nesen milzīgi reklāmas plakāti pilsētā aicināja vairāk izmantot pilsētas transporta pakalpojumus, jo vienā autobusā var braukt 80, personīgajā auto, visbiežāk brauc tikai 1, sastrēgumi rodas neizbēgami…

Esiet saudzīgi pret sabiedriskā transporta līdzekļa pasažieriem!

Pasaules kārtība?

“Pasaule salauž ikvienu, un pēcāk

daudziem salauztās vietas kļūst stipras.

Bet tos, kas negrib tikt salauzti, pasaule

nogalina. Tā nogalina ļoti labos un ļoti

jaukos, un ļoti drosmīgos bez atšķirības.

Ja nepiederi pie minētajiem, vari

būt drošs, ka pasaule nogalinās arī tevi,

tomēr tā īpaši nesteigsies.”

E.Hemingvejs “Svešā zemē”

Laikam jau Johaness Mario Zimmels šo citātu par savas grāmatas “Lūdzu, ļaujiet puķēm ziedēt!” moto neizvēlējās nejauši. Izlasīju pirms sāku lasīt romānu – vienreiz, vēlreiz un vēlreiz. Kad romānu pabeidzu lasīt – vēl vienu reizi un vēl vienu. Pārrakstīju. Vairs nelasīšu. Varbūt…