Uzkāros “divos santīmos”

“Blogošanas nodarītais posts” iekš “Mani 2 santīmi” ieknāba tieši un precīzi. Nu nevaru norimties. Nepietiek, ka komentāros izpaudos. Par maz bija. Sakautrējos garāku komentāru rakstīt. Atlīdu atpakaļ savā telpā. Un tātad – es atkal tērēju darba devēja darbam atvēlēto darba laiku. Nu lai atlīdzina man par papildus darbu, man pat ne prātā nenāks ceļot pa blogiem. Šobrīd tā situācija ir sekojoša: padari darbiņu, saņem nākamo, veiklāk strādāsi – vairāk strādāsi, vairāk un labāk strādāsi – to pašu saņemsi, ko tas ķēpausis blakus kabinetā un vēl viņš Tevi aprunās, nomelnos … un kā tik vēl neizdarīsies, lai novērstu uzmanību no paša nepadarītā darba. Un mums te viņu  ir – ūuu – desmiti – tie, kas muļļājas muļļāšanās pēc. Kritizē citus, runā gari un apnicīgi, augstāko vadību apmeklē nez cik reizes dienā, pieziepējas, sūdzās, skauž, taisa lišķīgus ģīmjus un sazin vēl kā ķēmojas, atsēž darba laiku lasot avīzes, jo datorprasmju nav un nebūs, gaida pensiju, dzer tēju un lieto WC, vārdu sakot, pa savam grauj ekonomiku. Kad ir jādara reāls darbs – tad Vita šurpu, Vita turpu. Kad, spurodamies jautāju, kāpēc tas un tas un vēl tas to nedara, man tiek pateikts – viņš to nevarēs izdarīt!!! Baigi godīgā pienākumu sadale, vai ne? Aldziņu gan saņem to pašu, gandrīz to pašu vai krietni lielāku kā es. Un es zinu, kad vajadzēs darīt vai vajadzēs atrakstīties atskaitēs u.tml. – strādāšu es. Un man netiks samaksāts vairāk kā “tam pusim”. Nu gan mani piemeklējusi problēma – problēma ar beigšanu. Bet patiesībā – tas viss taču ir smieklīgi, ja paraugāmies uz lietām no citas puses.

“Vienradzis” rullē

Pareizāk gan būtu teikt, ka rullē Airisa Mērdoka. Būdama viņas cienītāja, iepirku “Vienradzi” kabatas formātā. To lasot gan ir tāda sajūta, ka skatos nelielā monitorā platformāta filmu. Krāšņie dabas skati nav līdz galam izbaudāmi un nav tāda īstā “līdz ausīm” grāmatā sajūta, toties varēju grāmatiņu ieburzīt līdzi rokassomiņā. Ja par galveno – saturu, tēliem un sižeta līniju – apbrīnojams psiholoģisks trilleris. Nebeidzu vien brīnīties par autores talantu nobalansēt uz realitātes robežas pašas aprakstīto mežonīgo klinšu malā. Grāmata, nenoliedzami, “ ierindojama ” “Iesaku izlasīt!” saraksta augšgalā.

Ārā laiciņš šodien jauks

Nebeidzu vien priecāties par vasaru. Vakar strādāju melnu muti līdz 10 vakarā, tad ejot caur Vērmanīti, atnāca Sajūta – vasaras vakaru burvība. Tā Sajūta ir tāda krātuve iekšēja, tiklīdz redzi vai jūti ko patīkamu un līdzīgu, visas iepriekš sakrātās sajūtiņas arī aktivizējas, un Tu  – cilvēks jūties laimīgs, par to, ka esi šajā burvīgajā vietā un laikā.  Nenoliedzami – tāpat notiek arī ar nepatīkamām izjūtām – tās jau arī tāpat pilinās pa sīkumiem kopā. Bet tagad ir vasaras vidus un laimīgs tas, kurš dzīvs un redz un jūt!

Strādājam…

Tiešām patiesas ir Toma Sojera atziņas par darbu. Laikam šī ir pirmā vasara, kad nekaucu aiz skumjām par to, ka jāiet uz darbu un atvaļinājums neilgst no pirmā maija līdz pirmajam oktobrim. Izrādās, ar darbu arī var sadzīvot, ja neviens nemaisās pa kājām, t.sk. augstākstāvoši priekšnieki. Un tā es skraidu starp savām divām darba vietām un situ sev uz pleca, ja izdodas ko derīgu paveikt. Svarīgi, ka pati organizēju savu darba dienu tā kā labāk darās un ceru, ka būšu abiem kungiem veiksmīgi nokalpojusi. Kad saņēmu pavēli par neplānotas izstādes veidošanu brīdī tikko biju demontējusi iepriekšējo, biju uz vairākām dienām pilnīgi iznīcināta, tad vēl iegadījās, ka skoliņā vasaras dežūrā paralēli jābūt, taču dzīve ievieš savas korektūras un varu vienīgi būt priecīga, ka nav vēl vasaras sesija jākārto un vēl kaut kas tamlīdzīgs, jaunībai tiešām piemīt zināms traģiskums (izlasīju Ilzes Pukinskas interviju “Santā”‘).

Un zinu – brīvdienas vēl būs! Un man pat vienalga kāds būs laiks – sēdēšu pludmalē zem lietussarga un baudīšu mieru, kad nevienam nav jāatbild, neviens neuzdod muļķīgus jautājumus un nākamajā dienā nav sanāksmes, pasākumi u.c. burzmas.

Mainīgās domas

Nu esmu noskaņojuma, situāciju, sajūtu vergs. Tas taču ir pavisam dabiski, ka domas var mainīties. Var būt simtiem dažādu iemeslu kāpēc es vakar domāju tieši tā un ne citādi. Mirkļu impulsi var rosināt pat ļoti neparastas, nejaukas, skumjas un muļķīgas domas. Tas nebūt neliecina par nelīdzsvarotu personību. Kur tad ir tā robeža starp domu – vārdu – rīcību – netipisku rīcību. Kādās mērvienībās mērāma ir viedokļa un rīcības saskaņa? Vai varam izmērīt, cik bieži mūsu līdzcilvēkos vērojama deklarēto principu nesakritība ar pašu darbiem. Tas, kurš nemainās, neanalizē savu un citu rīcību un gandrīz nekad nemaina savas domas ir nebaudāms apkārtējiem. Pie tam, jāatcerās, ka ne jau katrs ir gatavs atzīt savus maldus, mainīt domas un palūkoties uz pasauli un lietām no dažādiem skatu punktiem. Tas nemaz nav tik vienkārši pateikt: kļūdījos - padomāju - sapratu. Svērt un mērīt un atkal svērt - to pastiprina, šķiet, arī gan mana zodiaka zīme – Svari, gan Ped.psiholoģijas fakultāte. Tāpēc nav brīnums, ka izlasot savus vakardienas pierakstus, es domāju: “Ak, Kungs! Vai es to esmu rakstījusi?” Šodien ir jauna diena, šodienai ir savas prioritātes un vakardienas sajūtu vairs nav, ir tikai pieredze, bet ko tur vakardienā vairs rakņāties. Nadziņi niezēt niez visu izdzēst, kas te sapļāpāts. Uzsitu sev pa nadziņiem - mierā!

Nakts čivinātājs

Nu patīk man šajā “balto nakšu” laikā it īpaši vēlu lasīt, šādus tādus ikdienas sīkdarbiņus padarīt, parasti, kā jau no dabas ļoti izteikta pūce esot, varu rosīties ar prieku līdz trijiem naktī. Šajā laikā veicu a`la ornitoloģiskus novērojumus. Kāds sīks čiepstētājs (tiesa gan – ar ļoti skaļu balsi) katru nakti atgādina, ka ir vasara. Sākās viss pavasarī (aprīlī, maijā) – putnelis sāka savu rīta dziesmu ap četriem, tad ap pus četriem no rīta, ik dienu proporcionāli dienas garumam un saules lēktam sāka čiepstēt arvien agrāk un agrāk. Nu jau ir sasniedzis rekordu - 20 minūtes pēc diviem atskan pirmie “čiv – čiv”. Tas jau man ir kļuvis par sava veida atgādinājumu – ir vēls, no rīta būs (ak, šausmas) jāceļas, derētu doties gulēt. Saprotu, ka dziedātājam ir savs bioloģiskais pulkstenis, tomēr man nedod mieru daži jautājumi : kad ārā vēl ir tumšs – kā viņš to zin, ka tūlīt ausīs gaisma; kur viņš bija pazudis naktī, kad no rīta stipri lija lietus (nakts bija mierīga un gandrīz skaidra, nodomāju čiepstētāju kāds kaķis vakariņās būs nobaudījis).

Aicinājums kolēģiem

Iestādē N pirms vairākiem gadiem jauns harismātisks vadītājs, cienot savu un citu laiku, pavēlēja darbiniekiem komunicēt elektroniski, tā radās iestādes iekšējā mājas lapa, kura pieejama tikai INTRANET lietotājiem.

No 120 iestādes darbiniekiem šo saziņas līdzekli šobrīd izmanto 10 – 15 cilvēki, kas, kā noprotams, stipri traucēja darbu, tāpēc pirms dažiem mēnešiem iestāde N atgriezās pie no antīkās pasaules aizgūtiem un gadsimtu gaitā pārbaudītiem paņēmieniem ļaužu informēšanai – ziņojumu dēļa. Pie tā tad arī tika “piekārta” visa darbam nepieciešamā informācija, darba rādītāji, plāni u.tml. 

Šodien parādījās jauns aicinājums – nedraudzīgajiem kolēģiem – tā man gribētos teikt.

Citēju: “Cienījamais kolēģi! Neatkarīgi no tā vai Tu piederi pie slavētajiem, peltajiem vai neredzamajiem, Tu esi komandā. Ja Tu esi apstājies, lai salīdzinātu ciparus, atceries, ka ne jau visus darbus var mērīt skaitļos un Taviem kolēģiem, iespējams, piemīt īpašības, kuru Tev pašam trūkst. Novērtē citu paveikto! Cieni sevi un novērtē savu darbu! Un šad tad atgādini sev senās atziņas par tiem kas nekļūdās, kad neko nedara un neredzamo milzu baļķi savā acī. Septiņreiz nomērī pirms met akmeni! Saudzē savu un citu veselību! Strādā ar prieku!”

Nenāc klāt!

No sērijas “Ko man nepateica mana mamma”

Viņa nekad neteica: “Neļauj sevi izmantot!” Viņa nekad neteica: “Neļauj sevi traucēt!” Viņa nekad neteica: “Vienmēr atradīsies kādi, kas Tevi kritizēs. Neklausies!” Viņa nekad neteica: “Tavs laiks ir Tavs! Neļauj citiem to tērēt!”

To jau, laikam gan, katrs ir izbaudījis – kā Laiku – vienīgo, kas mums patiešām pieder – tērē citi, visbiežāk, tie pat nav mums ne tie paši tuvākie, ne tie paši mīļākie cilvēki, tie, gluži vienkārši, ir visnekaunīgākie ļaudis, kam vientulība un garlaicība ir ievilkušas pamatīgas rūpju rievas pierēs, sirdīs un prātos. Viņi nemēģina analizēt situāciju un jautāt paši sev – kas viņus padara tik vientuļus, bet uzskata, ka sabiedrība viņiem ir parādniece, tie tērē mūsu laiku manipulējot visdažādākajos veidos un uzrakstu pie durvīm : “Bez klauvēšanas neienākt! Lūdzu – neklauvēt!”, bezdievīgi ignorē.Viņi mudžēt mudž mācību iestādēs, kaimiņos un sabiedriskās vietās, viņi mēdz būt bijušie skolasbiedri, mistiski paziņu paziņas, tuvi un attāli radinieki. Šie cilvēki ar saviem milzīgajiem neredzamajiem piesūcekņiem vārdu pa vārdam atbrīvo mūs no smiekliem, labsirdības, komforta un, visbeidzot, no fiziskās veselības, pirms vēl esam izlaiduši garu, pamāca kā mums būs dzīvot un ņipri un rosīgi aizsoļo savās gaitās.

Augstāk rakstītais liek man domāt par ētiku, pieklājību, takta izjūtu, cieņu pret citiem un augstu vērtēt cilvēkus, kuriem šīs īpašības piemīt. Esmu ar mieru padalīties ar tiem murmuļiem, kam mūžīgi trūkst, tikai ar noteikumu, ka tas notiek no brīvas gribas un laiku, ko varu veltīt šiem, piedodiet par terminu – dvēseļu parazītiem, es ieplānošu pati, tas nebūs ne uz man tuvu cilvēku rēķina, ne manu ieplānoto darbu rēķina, ne mana miega rēķina u.tml. un es pati to nolemšu kā savu laiku dalīt un kam.

“Gadsimta vizītes” sakarā

Vakar pilsētā redzēju gan karogotus namus, gan dzirdēju kolēģus runājam par japāņu kociņiem Vērmanes darzā, līdz plkst. ~19-tiem mani neuzrunāja nekas. Taču nejauši gadījos līdzās LU (Raiņa bulvārī 19) brīdī, kad no ēkas ārā nāca Japānas imperators Akihito un imperatore Močiko. Tas notika dažu minūšu laikā – tika apturēta satiksme, daži garāmgājēji apstājās un sauca sveicienus, daži pamāja, Imperators un kundze pamāja Latvijas tautai, augstie viesi un svīta veikli sakāpa māšīnās un aizbrauca, no auto vēlreiz pamājot. Pamāju pretīm un tad Tas sākās – saviļņojums par esību šeit un šajā brīdī kā apjausma Pasaules varenajai kultūrai un vēsturei. Japānas Imperators Latvijā. Iekniebt sev. Tā ir patiesība. Un es esmu šeit tieši šobrīd, kad vārdi – Baltijas valstis, Zviedrija un Lielbritānija līdzās tiek rakstīti vienā teikumā. Kaut kādā citā tālākā plānā novirzās rosība ap Latvijas prezidenta vēlēšanām, nejēdzības un riebeklības valsts politikā, nekārtības ekonomikā un valstiskā necieņa pret saviem pilsoņiem. 

Iesnas

Iesnas? Nekas īpašs. Kamēr šīs briesmas nav skārušas pašu. Asaro acis un miklās skropstas ar visu skropstu tušu līp pie saulesbrillēm. Lai klusē tie, kuri raduši pamācīt citus, acis asaro arī bez kosmētikas. Ir jārunā ar kolēģiem un klientiem un deguns tieši tajā brīdī nolēmis – šķaudīt, šķaudīt, šķaudīt…Uz Tevi noraugās līdzjūtīgas acis un gaida, kad varēs sarunu pabeigt, vai arī lielās šķaudīšanas laikā mēģina kaut ko uzjautāt, kas, savukārt, palielina diskomfortu, jo jau uz trijiem iepriekšējiem jautājumiem neesi spējis sakarīgi atbildēt. Lai klusē tie, kas iesaka labāk ar iesnām gulēt – guļot satrakojusies gļotāda ekspansīvi darbojās arī kaklā un tad no kņudināšanās un šnākuļojošās gaisa rīšanas sākās klepus…Vienmēr  šādos gadījumos atceros gados cienījamas kolēģes (lai viņai vieglas smiltis) teikto pirms daudziem gadiem: “Neārstēsi iesnas – tās ilgs veselu nedēļu, ārstēsi – septiņas dienas”. Lai man piedod medikamentu ražotāji un tirgotāji, variet špricēt un smērēt visur kur nav slinkums, ja kādam placebo efekts iestājas no liekas naudas šķērdēšanas aptiekā – uz priekšu, ņemšu vērā Ērika sievas Dagnijas teikto, citēju: “To pašu var panākt ar pašiedvesmu”.