Hei! Vai laimīgs tas, kurš mācās skolā? Par to varētu diskutēt. Taču vienu gan es zinu droši – laimīgs tas kurš, strādā skolā. Vasara. Tas ir maģisks vārds. Visiem. Kaut gan tāda pavēsa piegarša šogad ir maijam, acis priecē svaigais zaļums un nāsis kņudina plaukstošie dārzi. Un, kā katru gadu, Tu stāvi uz vasaras sliekšņa ar mazliet drebošu sirdi. Kā brīnumu gaidot. Kaut zini – vasara paies ātri, tomēr tāda trīsoša sajūta, kā pie durvīm stāvot, aiz, kurām, Tavuprāt, Tevi gaida kaut kas tīkams. Un Tu novēli sev un saviem mīļajiem vasaru košāku un jaukāku, garāku un siltāku, laimīgāku un, un, un…visādā ziņā Tu esi cerību pārņemts un Tev šķiet, ka Vasara visu pasauli sakārtos, sasildīs un iepriecinās.

Izrādās, tāds parocīgs saziņas līdzeklis kā tālrunis var kalpot nelietīgiem mērķiem. Jau sen pagājis tas laiks, kad sēdēju pamatskolas solā, taču tie pekstiņi, kas man ir bijuši jāpiedzīvo kā tālruņa abonentam vēl pirms neilga laika man šķistu galīgi nereāls murgs. Sākās viss pērnā gada vasaras beigās. Kādai nenormālai kundzītei nonāca rokās mani tālruņa numuriņi (mājas un darba kabineta arīdzan) un kopš tā laika ne dienu bez telefona zvaniem no dažādiem Nr. (pieņemu, kamēr priekšapmaksas karte izbeidzas). Šai personai zināms arī mans vārds un nav grūti, piezvanot kaut vai uz manu darba vietu, iegūt manu tātruņa Nr., ja es to mainīšu. Vispirms, reizē ar zvaniem, mani burtiski “bombardēja” īsziņas. No sākuma bija šoks, tad parstāju tās vispār lasīt, tad, pēc mana lūguma,  operators brīdināja īsziņu sūtītāju un kādu laiku bija miers. LMT piedāvā zvanu filtru, taču zvanītājs paņems citu karti un viss notiks tālāk. Griezos pēc palīdzības policijā. Atbilde bija vienkārša – iegādājieties vēl vienu telefonu – darba vajadzībām lietojiet vienu, savām otru. Jautāju, vai ir iespējams noteikt vismaz torni, no kura tiek zvanīts. Nē. Reāli man nekas nav noticis un nenotikšot un to noskaidrot var tikai tad, ja tiek ierosināta kriminālieta. Ja es uzrādīšot, manuprāt, aizdomīgo personu, ziņas par šo personu ir konfidenciālas un tās policija nedrīkst izpaust trešajai personai- tātad – man. Visā šajā jezgā nepatīkamākais ir tas, ka arī mans Lattelekom telefons ir paralizēts. Zvanus esmu pāradresējusi uz savu mobilo (kas, starp citu ir ļoti dārgs prieks, bet to man nepateica Lattelekom konsultants). Es neesmu vienīgā, kas lieto mājas telefonu. Citiem manas ģimenes locekļiem nav jācieš dēļ vienas slimnieces. Pašai pret telefona zvaniem ir iestājusies neadekvāti paniska reakcija. Telefonu turu klusuma režīmā, līdz ar to, man tuvi cilvēki nevar mani sazvanīt, kad nepieciešams. Biju divas dienas atstājusi telefonu izslēgtu un pati aizbraukusi no Rīgas. Kas tā bija par dievišķu sajūtu! Toties, kad ieslēdzu!!! Zvanītāja bija galīgi pārzvanījusies un pat veselu rindu ar provokatīvām īsziņām atsūtījusi.

Nepārprotami, Tev, dārgo lasītāj, radies jautājums: ko esmu viņai nodarījusi vai atņēmusi. Vīrieti. Kurš apgalvoja man, ka ir pavisam brīvs. Man ir pavērusies kaut kāda ķerto pasaule, kur kādai šķiet, ka otrs ir kaut kāda lieta, ko var pieturēt, dalīt, un, ja nevar citādi, tad nobeigt viņa paša izvēlētos partnerus. Vai vienmēr ar tādiem līdzekļiem cīnās par to, kas nepieder nevienam. Jo neviens nevienam nepieder… Piebildīšu, ka man tika piedāvāts dalīties – trīs dienas tavs, trīs – mans – kāda ķerta dāma teica. Es, protams, viņu pasūtīju… Stāsts ir stulbs un tam nav gala. Kaut gan es ļoti ceru uz laimīgām beigām un mierīgu dzīvi.

Katru reizi, beidzoties kādam īsākam vai garākam dzīves posmam, nevilšus ir jāatskārst vienkārša patiesība: nekur jau Tu neesi aizgājis. Tu esi gājis, gājis, cīnījies un spirinājies, Tu esi ticējis, cerējis un gājis. Tu esi vergojis un cerējis, ka ceļa galā būs Tavu sviedru cienīgs atalgojums. Tu esi ticējis, ka pasaule var būt arī taisnīga. Tu esi mīlējis un ticējis, ka tavi labie darbi nav vientuļi…

Un tad – kādu dienu Tu saproti nežēlīgo patiesību: Tu esi ļoti vientuļš un nabags, Tavu labo darbu augļus bauda citi. Nekur jau tu neesi aizgājis. Tu esi gājis pa apli. Tikai ikdienas steigā rūpju rieva pierē ir padarījusi Tevi neredzīgu un Tev licies, ka tūlīt, tūlīt finiša taisnē Tu savam liktenim aiziesi garām…

P.S. Es vēl joprojām nesaprotu, kāpēc elektriskā vilciena biļete matšrutā Rīga – Lielupe maksā 0.40 santīmus, Lielupe – Rīga maksā 0.53 santīmus, bet biļetes cena maršrutā Rīga Lielupe un atpakaļ maksā 1 latu un 0.3 santīmus.

Gadiem nebiju Latvijas Dzelzceļa pakalpojumu izmantotāja. Taču aizgājusī vasara ieviesusi korekcijas manos ikdienas maršrutos un tā nu ir sanācis, ka it bieži, lai nokļūtu no punkta A līdz punktam B, kāpju vilcienā. Ir daži jautājumi, kuri neizraisa pamatīgu  sašutumu tikai tāpēc, ka neciešu kašķēšanos un, pirmkārt, sava miera labā nedomāju par visādām riebeklībām, ko mums piedāvā Latvijas valsts.

Fui Nr.1  Kāpēc pasažiera biļete no Dubultiem līdz Rīgai maksā dārgāk nekā biļete no Rīgas līdz Dubultiem. Vai tas ir uzcenojums par “atceries pirmsrevolūcijas laika dzelzceļa stacijas” izjūtām? Es jau saprotu, ka piesmirdušo, noķērnāto milzīgo celtni vajag uzturēt. Bet, varbūt, tā ir piemaksa kasierim par kaitīgiem darba apstāļiem?

Fui Nr.2 Kāpēc ne vienu reizi vien uz perona Rīgā tablo sniedz maldinošas ziņas par vilcienu atiešanas laikiem? Tas ļoti negatīvi ietekmē pasažieru nervu sistēmu un nebūt nerosina mieru un paļāvību, kad saraksts pie kases “runā” vienu, bet tablo vēsta ko citu.

Fui Nr.3 Situācija. Braucam vilcienā maršrutā Tukums – Rīga. Ir skaista diena un vēlme izkāpt kādā no Jūsmalas st. uz stundu vai pusotru, lai aizietu pie jūras un pēcāk dotos tālāk. Lūdzu, saka konduktore, rādot laipnu vaigu, biļetīte būs līdz Rīgai jāpērk jauna, jo Jūs maksājat par braucienu, šī biļete nederēs. Bet tā jau ir līdz Rīgai, mēģinam spuroties pretī, taču pret lietu kārtību saprāts ir bezspēcīgs. Mūsu klimata joslā nemitīgi saulaini brīži mijās ar lietu, vēju,un tik tiešām, ja Tukumā spīd spoži saulīte, tas nenozīmē, ka arī Majoros spīd saule un otrādi. Ja es pērku biļeti līdz Majoriem, arī stiprā lietū man  ir vai nu jākāpj ārā iegādāties biļeti turpmākam ceļam un, zobiem klabot, jāgaida nākamais vilciens vai nu es to varu iegādāties pie konduktora ar 30 santīmu uzcenojumu. Ļaudis mīļie, bet – padomājam, ja man ceļā kļūst slikti, un, naudiņas vairāk nav…

Un tad vēl – tie jaunie smalkie vagoni ir ļoti neērti. Sēdekļi ir  neērti gan sēdēšanai, gan snauduļošanai, pretim sēdētājs elpo tieši sejā (labākajā gadījumā pusdienu atraugas). Pie tam pasažieri viens otram, visbiežāk ir svešinieki. Kāpēc man jārīvējas ar celīšiem ar svešiniekiem? Un, visbeidzot, ja man neviens neierādītu brīnumdari pogu, kura paver iespēju iekļūt vagonā, tā arī uz perona nostāvētu. Izcila ideja, 21.gs. cienīgs izgudrojums! 

Un tad – Tu pamosties gaismas pielijušā rītā un zini, ka vari saviem gadiem pieskaitīt vēl vienu klāt. Tev gribas ieķerties laikā un to apturēt, tāpat kā skaistākos brīžus baudīt vēl un vēl…”Jel, mirkli, apstājies!” Tu sauc, bet Tev nav balss…

Neizniekoties. To nu gan iemācāmies pārāk vēlu.

Rīts rosās rīta ritmā un Laiks nepielūdzami rit. Un tad Tu atceries dienu pirms šodienas un pasmaidi. Pasmaidi par sevi, par skumjām, par laiku un pasauli… Un sirds Tev ir pilna mīlestības…

Tu atkal stāvi rudens izkrāsotā kalnā un laimīgie mirkļi pār Tevi klājas kā labestības, prieka un saviļņojuma pārsegs. Tu aizmirsti bailes. Tu aizmirsti šaubas. Un ļaujies mirklim…

Un tad – diena ir kļuvusi par dienu un piedāvā savas, dienai raksturīgās rosības līdz iestājas dienas vidus miers. Tu domā par rītdienu, vakardienu un šodienu un šodienu centies nodzīvot tā, lai rītdienai par šodienu nebūtu jāsarkst.

Tu atceries, ka par sajūtām, varbūt, nemaz nav jāraksta, taču nespēj atturēties no rakstīšanas sajūtu valdzinājuma un domā, ka Tev tiks piedotas Tavas vājības.

Tu vēlies vārdos ierakstīt savu saviļņojumu, bet vārdi nekārtojas rindās pietiekami veikli. Tādi neattapīgi un tūļīgi tie klunkurē pa lapu un Tu ceri, ka Tev tiks piedotas Tavas vājības un pārstāj vārdos iemurcīt jūtas…

“Tiklīdz kaut kas  ir iesācies, to vairs nevar apturēt, kamēr tas nav beidzies”

Nikola Mounsa “Apmaldījies tulkojumā”

No sērijas: “Ko man nepateica mana mamma”

Katram ir brīži, kad gribas iesaukties: Jel, mirkli, apstājies! Cik jauks tas bijis. Arvien biežāk pieķeru sevi domājam, ka nu ir atkal īstais brīdis ieķerties laikā un izgaršot mirkļu burvību. Nu un tad, ka šodien ir vējaina, vēsa un lietaina diena. Esmu laimīga tāpēc, ka esmu. Ilgi mācījos, kamēr apjautu, ka laiku nevajag steidzināt. Mana mamma nekad man neteica: Baudi mirkli. Baudi šo dienu. Pat, ja tā bija tiešām burvīga. Viņa, tieši otrādi, centās to sabojāt (es ļoti ceru, ka ne jau tīšām, vienkārši citādi neprata dzīvot), sakot: Vita! Tev rītā jādara tas un tas (kā likums, kaut kas pretīgs tas bija), gatavojies!  Bērnībā bojāja svētdienas un brīvdienu nogales, vakaru kūdīja ar nepatiku pret rītu, vēlāk draudēja, ka izvēloties sev tuvus cilvēkus, noteikti lauzīšu kaklu. Jebkurai manai darbībai sagudroja visvisādus neizdošanās pareģojumus. No rīta, atsveicinoties, piekodināja: uzmanies, es redzēju ļoti sliktu sapni par Tevi (un vēl to ķēpu tēlaini izstāstīja). Vienīgais, pret ko viņa bija bezspēcīga – tā bija deja. Mamma samierinājās un izturējās pilnīgi vienaldzīgi, koncertus neapmeklēja, bildes aplūkoja bez komentāriem, par panākumiem nepriecājās un nevienam nekad ar lepnumu balsī nestāstīja. (Nu gan man atkal panesās…) Stāsts jau nav par to kā bija. Stāsts ir par to, ka es esmu šodien es un neviens man nevar traucēt priecāties par katru dienu un visu kas ar mani un ap mani notiek. Agrāk vasaras beigās mani pārņēma izmisums un šausmīgas bailes no rudens iestāšanās. Lai kliedētu depresīvo noskaņojumu, es nejēgā daudz lasīju, lasīju klasiķus, lasīju antīkās pasaules autoru darbus, vēsturiskus romānus, dāmu romānus un arī šādu tādu drazu, lasīju visur, lai nebūtu jādomā un jāraud, jo es balansēju uz robežas – izturēt… Baisi tas bija. Šodien esmu iemācījusies saskatīt visu gadalaiku burvību un rudens krāsas mani nemaz vairs nemudina bīties no ziemas, tumsas un aukstuma esamības. Es vēl joprojām lasu, taču tagad šim procesam ir pavisam cita garša. Bauda izdzīvot katru mirkli, redzēt un just, raudzīties apkārt ar prieku un ar katru šūnu tvert pasaules burvību – es vēl joprojām to mācos un pamazām izdodas.

Bailes ir tāda nelāga parādība, kas liek mums sabremzēties, visbiežāk nevietā, tās traucē skaidri spriest un saprātīgi rīkoties. Bailes no attiecībām, bailes uzticēties, bailes uzņemties atbildību – šīs sērgas, domājams, daudziem nav svešas. Bieži tās ir iepriekšējās pieredzes, audzināšanas, pasaules redzējuma un iekšēja diskomforta, arī zināšanu sekas.

Bailes iemīlēties veic savu postošo darbu nemitīgi atgādinot intīmāko sajūtu trauslumu un liek jau laicīgi bruņoties, lai pēc iespējas ilgāk, nezaudējot prātu ”noturētos ierakumos”.  Un tad vēl nāk klāt tāda blakne – svēršana…Es zinu, daudzi teiks, ja par to vispār ir jāprāto, tad nav ko tik daudz noņemties, cilvēks nav īstais, apstākļi nav labvēlīgi. Es zinu kā ir tad, ja Tev vispār netiek pajautāts – vai Tu gribi? – Tu vienkārši tiec iznīcināts. Ar mīlestību iznīcināts. Lēni un mokoši. Un nelīdz neko tas, ka prāts saka – apstājies, netraucies kā neprātā uz kraujas malu, Tu saproti, un, vienalga traucies un lec, ne ar ko nerēķinoties, aizraujot līdzi veselu lavīnu…Un – tikai tad, kad Tu esi tur lejā – lupatās – un no kādas mistiskas Aīda valstības vēro dzidri  zilajās desbesīs ap sevi riņķojam maitu lijas, vari situāciju kopumā saskatīt. Tad nāk augšāmcelšanās un tā ir vēl smagāka par iznīcību…

Un tātad, kad Tu, cilvēks, beidzot esi sevi salāpījis, brūces aizlaizījis, pašapziņu atguvis, protams, Tevi pārņem bailes – bailes iemīlēties…

Iespējams, vislabāk veidojas attiecības, kam pamatā ir draudzība, kopīgas nodarbes un mērķi, iespēja pazīt otru dažādās situācijās, zināt ko no otra kā sadarbības partnera varam sagaidīt un tikai tad pamanīt arī šo seksuālas būtnes pievilcību. Par to taču tik daudz ir rakstīts gudrīšu grāmatās, ko es te leju…

Bet – man ir bail…

Vispirms, paldies, domubiedriem, par atbalstu trokšņa sakarā. Taču – tā kā troksnis nav rimies, bet – tieši otrādi – pieņēmies spēkā, turpinu “bubināt”. Nu gribu es vēl pagulēt astoņos no rīta, it īpaši, ja naktis ir tik siltas un vēja pūsmiņa logos sajūtama ne agrāk kā ap sešiem no rīta, un arī tad tāda nīkulīga. Rīta stundā tāds spirdzinošs miegs. Varētu būt. Bet mostos no baisiem sitieniem, tādiem haotiskiem un šausssmīīīgi skaļiem rībieniem un neiztrūkstošās sasauksmes mātes valodā. Troksnis kļuvis tāds lēnīgāks, bet skaļāks un tā ir slikta zīme. Jau pirms divpadsmitiem, tas strauji izbeidzas līdz nākamajam rītam. Ar tādiem darba tempiem vēl nākamo piecgadi tas turpināsies. Šķiet, meistari ir ņēmuši piemēru no blakus esošā bērnudārza – mazuļi precīzi dažas minūtes pirms divpadsmitiem no pagalma tiek evakuēti uz telpām (domājams pusdienās un pačučēt pēc sirsnīgās brēkāšanas un audzinātājas arī var balss saites atpūtināt – jo, tās jau citreiz tieši ir tās lielākās brēcējas, tādējādi uzturot kārtību pastaigas laikā – ar uzkliedzieniem mazuļiem (no tiem daži vēl vispār knapi steberē – nu ko uz tādu knīpu šitā bļaut, ka mājai jumts palecās un pagalmā saulītē dusošais kaķīs dabū trieku. Ja vecāki šito zinātu, aizmirstu par iešanu uz darbu, izdomātu citu variantu kā bērnus pieskatīt.) Bērnudārzēni ar katru dienu sarodas vairāk, vecāku atvaļinājumiem beidzoties, par laimi bērņuks – kalējs vēl atpūšās, viņam ir niķis ar to pašu brīdi, kad visi skaļi spiedzot sabirst pagalmā, monotoni dauzīt priešmetus vienu pret otru un tā līdz brīdim, kad pastaiga beidzas. Tā kā viņš ir salīdzinoši mierīgs bērns un nemauc ar lāpstiņu citiem pa galvu, tās divas stundas, cik bērni atrodas pagalmā, viņš dauza uz nebēdu, bet ne reizi neesmu dzirdējusi, ka tiktu apsaukts par kārtības traucēšanu, acīmredzot tās tādas alternatīvās pedagoģijas metodes, personības izaugsmi veicinošas.

Cik maksā kaimiņu miers un vai šodien Latvijā vispār kāds vēl mēdz domāt par apkārtnes iedzīvotāju sajūtām? Kuram ir tiesības sestdienas rītā 8:30 bliezt ar āmuru pa skārda jumtu tā, ka tuvāko namu iedzīvotāji savos dzīvokļos nevar pat lāgā sarunāties un “pūcītēm”, kas devušās gulēt rītausmā jāupurē iespēja laiski pagulšņāt. (Atkāpe.Piederu pie nakts iemītniekiem, jo vislabāk veicas darbs pēc pusnakts. Pēc labi padarīta darba, kārojas, ko labu palasīt un tā nu sanāk, ka ievelkas tas krietni pavēlu. Nu negribu es no rīta tos vakardienas netīros traukus redzēt un haosu virtuvē, nu domājas man labāk, kad citi saldi krāc un palasīt arī patīk, tā vienmēr ir bijis, līdz ar to bieži esmu miega badā. Jo svētais rīts ir katram  savs svētais rīts. Tā jau nav, ka nespēju rīta jaukumus novērtēt, mācību un darba dēļ un daudz kādu citu iemeslu dēļ ir nācies celties arī agri. Tomēr lai nesāk “cīruļi” – tipa “pareizie” laika plānotāji mani pamācīt. Uzskatu, ka bioloģiskais pulkstenis ir katram savs un tās ir galīgas blēņas par vērtīgajām miega stundām. Pietiek jau ar to, ka viss dzīves ritums sabiedrībā ir pielāgots rīta putnu režīmam un tie, kas šajos rāmjos neiekļaujas jau tāpat tiek uzskatīti par kaut kādiem zemākas šķiras cilvēkiem.)

Un tagad atpakaļ pie trokšņa. Tātad veserē un grabinās un švīkstinās un vēl jumiķi savā starpā skaļi sasaucās, lieto necenzētus vārdus (māmiņas, aizbāziet bērņukiem ausis, ja esat tuvumā, jo viņi jums var pajautāt vārdu nozīmi) un rada visādus citādus trokšņus. Vai nu namīpašnieks strādniekiem nemaksā pienācīgi, vai nu tas ir viņu papilddarbs no darba brīvajā laikā, bet celtniecības darbi norisinās jau vairāk nekā divus gadus un ar šausmīgu troksni tikai rīta cēlienā, nekad ilgāk par plkst.12, toties vējā skaļi plankšķinās noviltās plēves un citi pārseguma materiāli visu cauru diennakti – jo vējam nav darba laika. Netiek šeit celta nekāda īpašā ēka, tikai piecstāvu namam, kad tas viss beigsies, būs mansards.

Es jau saprotu, ja tu cilvēks esi izvēlējies dzīvot lielpilsētā, ar troksni ir jārēķinās, tomēr, man šķiet, ka eksistē kaut kādas robežas. Mani netraucē sabiedriskā transporta radītais troksnis, esmu pieradusi pie kaimiņu pagalmā esošā bērnudārza kņadas, nejēgā skaļas mūzikas, automašīnu signalizācijām, taču pie dobjiem sitieniem, klaudzoņas, kas atbalsojas tuvāko kvartālu namu sienās un meistaru sakliegšanās vēl nespēju pierast. Un šad tad ieprātojos, vai par manu cilvēktiesību pārkāpumu nebūtu jāmaksā kaut jel kāda atlīdzība un kam to prasīt un kur?