Izrādās, tāds parocīgs saziņas līdzeklis kā tālrunis var kalpot nelietīgiem mērķiem. Jau sen pagājis tas laiks, kad sēdēju pamatskolas solā, taču tie pekstiņi, kas man ir bijuši jāpiedzīvo kā tālruņa abonentam vēl pirms neilga laika man šķistu galīgi nereāls murgs. Sākās viss pērnā gada vasaras beigās. Kādai nenormālai kundzītei nonāca rokās mani tālruņa numuriņi (mājas un darba kabineta arīdzan) un kopš tā laika ne dienu bez telefona zvaniem no dažādiem Nr. (pieņemu, kamēr priekšapmaksas karte izbeidzas). Šai personai zināms arī mans vārds un nav grūti, piezvanot kaut vai uz manu darba vietu, iegūt manu tātruņa Nr., ja es to mainīšu. Vispirms, reizē ar zvaniem, mani burtiski “bombardēja” īsziņas. No sākuma bija šoks, tad parstāju tās vispār lasīt, tad, pēc mana lūguma, operators brīdināja īsziņu sūtītāju un kādu laiku bija miers. LMT piedāvā zvanu filtru, taču zvanītājs paņems citu karti un viss notiks tālāk. Griezos pēc palīdzības policijā. Atbilde bija vienkārša – iegādājieties vēl vienu telefonu – darba vajadzībām lietojiet vienu, savām otru. Jautāju, vai ir iespējams noteikt vismaz torni, no kura tiek zvanīts. Nē. Reāli man nekas nav noticis un nenotikšot un to noskaidrot var tikai tad, ja tiek ierosināta kriminālieta. Ja es uzrādīšot, manuprāt, aizdomīgo personu, ziņas par šo personu ir konfidenciālas un tās policija nedrīkst izpaust trešajai personai- tātad – man. Visā šajā jezgā nepatīkamākais ir tas, ka arī mans Lattelekom telefons ir paralizēts. Zvanus esmu pāradresējusi uz savu mobilo (kas, starp citu ir ļoti dārgs prieks, bet to man nepateica Lattelekom konsultants). Es neesmu vienīgā, kas lieto mājas telefonu. Citiem manas ģimenes locekļiem nav jācieš dēļ vienas slimnieces. Pašai pret telefona zvaniem ir iestājusies neadekvāti paniska reakcija. Telefonu turu klusuma režīmā, līdz ar to, man tuvi cilvēki nevar mani sazvanīt, kad nepieciešams. Biju divas dienas atstājusi telefonu izslēgtu un pati aizbraukusi no Rīgas. Kas tā bija par dievišķu sajūtu! Toties, kad ieslēdzu!!! Zvanītāja bija galīgi pārzvanījusies un pat veselu rindu ar provokatīvām īsziņām atsūtījusi.
Nepārprotami, Tev, dārgo lasītāj, radies jautājums: ko esmu viņai nodarījusi vai atņēmusi. Vīrieti. Kurš apgalvoja man, ka ir pavisam brīvs. Man ir pavērusies kaut kāda ķerto pasaule, kur kādai šķiet, ka otrs ir kaut kāda lieta, ko var pieturēt, dalīt, un, ja nevar citādi, tad nobeigt viņa paša izvēlētos partnerus. Vai vienmēr ar tādiem līdzekļiem cīnās par to, kas nepieder nevienam. Jo neviens nevienam nepieder… Piebildīšu, ka man tika piedāvāts dalīties – trīs dienas tavs, trīs – mans – kāda ķerta dāma teica. Es, protams, viņu pasūtīju… Stāsts ir stulbs un tam nav gala. Kaut gan es ļoti ceru uz laimīgām beigām un mierīgu dzīvi.
