Un tad – Tu pamosties gaismas pielijušā rītā un zini, ka vari saviem gadiem pieskaitīt vēl vienu klāt. Tev gribas ieķerties laikā un to apturēt, tāpat kā skaistākos brīžus baudīt vēl un vēl…”Jel, mirkli, apstājies!” Tu sauc, bet Tev nav balss…
Neizniekoties. To nu gan iemācāmies pārāk vēlu.
Rīts rosās rīta ritmā un Laiks nepielūdzami rit. Un tad Tu atceries dienu pirms šodienas un pasmaidi. Pasmaidi par sevi, par skumjām, par laiku un pasauli… Un sirds Tev ir pilna mīlestības…
Tu atkal stāvi rudens izkrāsotā kalnā un laimīgie mirkļi pār Tevi klājas kā labestības, prieka un saviļņojuma pārsegs. Tu aizmirsti bailes. Tu aizmirsti šaubas. Un ļaujies mirklim…
Un tad – diena ir kļuvusi par dienu un piedāvā savas, dienai raksturīgās rosības līdz iestājas dienas vidus miers. Tu domā par rītdienu, vakardienu un šodienu un šodienu centies nodzīvot tā, lai rītdienai par šodienu nebūtu jāsarkst.
Tu atceries, ka par sajūtām, varbūt, nemaz nav jāraksta, taču nespēj atturēties no rakstīšanas sajūtu valdzinājuma un domā, ka Tev tiks piedotas Tavas vājības.
Tu vēlies vārdos ierakstīt savu saviļņojumu, bet vārdi nekārtojas rindās pietiekami veikli. Tādi neattapīgi un tūļīgi tie klunkurē pa lapu un Tu ceri, ka Tev tiks piedotas Tavas vājības un pārstāj vārdos iemurcīt jūtas…
