No sērijas: “Ko man nepateica mana mamma”
Katram ir brīži, kad gribas iesaukties: Jel, mirkli, apstājies! Cik jauks tas bijis. Arvien biežāk pieķeru sevi domājam, ka nu ir atkal īstais brīdis ieķerties laikā un izgaršot mirkļu burvību. Nu un tad, ka šodien ir vējaina, vēsa un lietaina diena. Esmu laimīga tāpēc, ka esmu. Ilgi mācījos, kamēr apjautu, ka laiku nevajag steidzināt. Mana mamma nekad man neteica: Baudi mirkli. Baudi šo dienu. Pat, ja tā bija tiešām burvīga. Viņa, tieši otrādi, centās to sabojāt (es ļoti ceru, ka ne jau tīšām, vienkārši citādi neprata dzīvot), sakot: Vita! Tev rītā jādara tas un tas (kā likums, kaut kas pretīgs tas bija), gatavojies! Bērnībā bojāja svētdienas un brīvdienu nogales, vakaru kūdīja ar nepatiku pret rītu, vēlāk draudēja, ka izvēloties sev tuvus cilvēkus, noteikti lauzīšu kaklu. Jebkurai manai darbībai sagudroja visvisādus neizdošanās pareģojumus. No rīta, atsveicinoties, piekodināja: uzmanies, es redzēju ļoti sliktu sapni par Tevi (un vēl to ķēpu tēlaini izstāstīja). Vienīgais, pret ko viņa bija bezspēcīga – tā bija deja. Mamma samierinājās un izturējās pilnīgi vienaldzīgi, koncertus neapmeklēja, bildes aplūkoja bez komentāriem, par panākumiem nepriecājās un nevienam nekad ar lepnumu balsī nestāstīja. (Nu gan man atkal panesās…) Stāsts jau nav par to kā bija. Stāsts ir par to, ka es esmu šodien es un neviens man nevar traucēt priecāties par katru dienu un visu kas ar mani un ap mani notiek. Agrāk vasaras beigās mani pārņēma izmisums un šausmīgas bailes no rudens iestāšanās. Lai kliedētu depresīvo noskaņojumu, es nejēgā daudz lasīju, lasīju klasiķus, lasīju antīkās pasaules autoru darbus, vēsturiskus romānus, dāmu romānus un arī šādu tādu drazu, lasīju visur, lai nebūtu jādomā un jāraud, jo es balansēju uz robežas – izturēt… Baisi tas bija. Šodien esmu iemācījusies saskatīt visu gadalaiku burvību un rudens krāsas mani nemaz vairs nemudina bīties no ziemas, tumsas un aukstuma esamības. Es vēl joprojām lasu, taču tagad šim procesam ir pavisam cita garša. Bauda izdzīvot katru mirkli, redzēt un just, raudzīties apkārt ar prieku un ar katru šūnu tvert pasaules burvību – es vēl joprojām to mācos un pamazām izdodas.
