Bailes iemīlēties

Bailes ir tāda nelāga parādība, kas liek mums sabremzēties, visbiežāk nevietā, tās traucē skaidri spriest un saprātīgi rīkoties. Bailes no attiecībām, bailes uzticēties, bailes uzņemties atbildību – šīs sērgas, domājams, daudziem nav svešas. Bieži tās ir iepriekšējās pieredzes, audzināšanas, pasaules redzējuma un iekšēja diskomforta, arī zināšanu sekas.

Bailes iemīlēties veic savu postošo darbu nemitīgi atgādinot intīmāko sajūtu trauslumu un liek jau laicīgi bruņoties, lai pēc iespējas ilgāk, nezaudējot prātu ”noturētos ierakumos”.  Un tad vēl nāk klāt tāda blakne – svēršana…Es zinu, daudzi teiks, ja par to vispār ir jāprāto, tad nav ko tik daudz noņemties, cilvēks nav īstais, apstākļi nav labvēlīgi. Es zinu kā ir tad, ja Tev vispār netiek pajautāts – vai Tu gribi? – Tu vienkārši tiec iznīcināts. Ar mīlestību iznīcināts. Lēni un mokoši. Un nelīdz neko tas, ka prāts saka – apstājies, netraucies kā neprātā uz kraujas malu, Tu saproti, un, vienalga traucies un lec, ne ar ko nerēķinoties, aizraujot līdzi veselu lavīnu…Un – tikai tad, kad Tu esi tur lejā – lupatās – un no kādas mistiskas Aīda valstības vēro dzidri  zilajās desbesīs ap sevi riņķojam maitu lijas, vari situāciju kopumā saskatīt. Tad nāk augšāmcelšanās un tā ir vēl smagāka par iznīcību…

Un tātad, kad Tu, cilvēks, beidzot esi sevi salāpījis, brūces aizlaizījis, pašapziņu atguvis, protams, Tevi pārņem bailes – bailes iemīlēties…

Iespējams, vislabāk veidojas attiecības, kam pamatā ir draudzība, kopīgas nodarbes un mērķi, iespēja pazīt otru dažādās situācijās, zināt ko no otra kā sadarbības partnera varam sagaidīt un tikai tad pamanīt arī šo seksuālas būtnes pievilcību. Par to taču tik daudz ir rakstīts gudrīšu grāmatās, ko es te leju…

Bet – man ir bail…