Troksnim karsti…

Vispirms, paldies, domubiedriem, par atbalstu trokšņa sakarā. Taču – tā kā troksnis nav rimies, bet – tieši otrādi – pieņēmies spēkā, turpinu “bubināt”. Nu gribu es vēl pagulēt astoņos no rīta, it īpaši, ja naktis ir tik siltas un vēja pūsmiņa logos sajūtama ne agrāk kā ap sešiem no rīta, un arī tad tāda nīkulīga. Rīta stundā tāds spirdzinošs miegs. Varētu būt. Bet mostos no baisiem sitieniem, tādiem haotiskiem un šausssmīīīgi skaļiem rībieniem un neiztrūkstošās sasauksmes mātes valodā. Troksnis kļuvis tāds lēnīgāks, bet skaļāks un tā ir slikta zīme. Jau pirms divpadsmitiem, tas strauji izbeidzas līdz nākamajam rītam. Ar tādiem darba tempiem vēl nākamo piecgadi tas turpināsies. Šķiet, meistari ir ņēmuši piemēru no blakus esošā bērnudārza – mazuļi precīzi dažas minūtes pirms divpadsmitiem no pagalma tiek evakuēti uz telpām (domājams pusdienās un pačučēt pēc sirsnīgās brēkāšanas un audzinātājas arī var balss saites atpūtināt – jo, tās jau citreiz tieši ir tās lielākās brēcējas, tādējādi uzturot kārtību pastaigas laikā – ar uzkliedzieniem mazuļiem (no tiem daži vēl vispār knapi steberē – nu ko uz tādu knīpu šitā bļaut, ka mājai jumts palecās un pagalmā saulītē dusošais kaķīs dabū trieku. Ja vecāki šito zinātu, aizmirstu par iešanu uz darbu, izdomātu citu variantu kā bērnus pieskatīt.) Bērnudārzēni ar katru dienu sarodas vairāk, vecāku atvaļinājumiem beidzoties, par laimi bērņuks – kalējs vēl atpūšās, viņam ir niķis ar to pašu brīdi, kad visi skaļi spiedzot sabirst pagalmā, monotoni dauzīt priešmetus vienu pret otru un tā līdz brīdim, kad pastaiga beidzas. Tā kā viņš ir salīdzinoši mierīgs bērns un nemauc ar lāpstiņu citiem pa galvu, tās divas stundas, cik bērni atrodas pagalmā, viņš dauza uz nebēdu, bet ne reizi neesmu dzirdējusi, ka tiktu apsaukts par kārtības traucēšanu, acīmredzot tās tādas alternatīvās pedagoģijas metodes, personības izaugsmi veicinošas.