Cik maksā kaimiņu miers un vai šodien Latvijā vispār kāds vēl mēdz domāt par apkārtnes iedzīvotāju sajūtām? Kuram ir tiesības sestdienas rītā 8:30 bliezt ar āmuru pa skārda jumtu tā, ka tuvāko namu iedzīvotāji savos dzīvokļos nevar pat lāgā sarunāties un “pūcītēm”, kas devušās gulēt rītausmā jāupurē iespēja laiski pagulšņāt. (Atkāpe.Piederu pie nakts iemītniekiem, jo vislabāk veicas darbs pēc pusnakts. Pēc labi padarīta darba, kārojas, ko labu palasīt un tā nu sanāk, ka ievelkas tas krietni pavēlu. Nu negribu es no rīta tos vakardienas netīros traukus redzēt un haosu virtuvē, nu domājas man labāk, kad citi saldi krāc un palasīt arī patīk, tā vienmēr ir bijis, līdz ar to bieži esmu miega badā. Jo svētais rīts ir katram savs svētais rīts. Tā jau nav, ka nespēju rīta jaukumus novērtēt, mācību un darba dēļ un daudz kādu citu iemeslu dēļ ir nācies celties arī agri. Tomēr lai nesāk “cīruļi” – tipa “pareizie” laika plānotāji mani pamācīt. Uzskatu, ka bioloģiskais pulkstenis ir katram savs un tās ir galīgas blēņas par vērtīgajām miega stundām. Pietiek jau ar to, ka viss dzīves ritums sabiedrībā ir pielāgots rīta putnu režīmam un tie, kas šajos rāmjos neiekļaujas jau tāpat tiek uzskatīti par kaut kādiem zemākas šķiras cilvēkiem.)
Un tagad atpakaļ pie trokšņa. Tātad veserē un grabinās un švīkstinās un vēl jumiķi savā starpā skaļi sasaucās, lieto necenzētus vārdus (māmiņas, aizbāziet bērņukiem ausis, ja esat tuvumā, jo viņi jums var pajautāt vārdu nozīmi) un rada visādus citādus trokšņus. Vai nu namīpašnieks strādniekiem nemaksā pienācīgi, vai nu tas ir viņu papilddarbs no darba brīvajā laikā, bet celtniecības darbi norisinās jau vairāk nekā divus gadus un ar šausmīgu troksni tikai rīta cēlienā, nekad ilgāk par plkst.12, toties vējā skaļi plankšķinās noviltās plēves un citi pārseguma materiāli visu cauru diennakti – jo vējam nav darba laika. Netiek šeit celta nekāda īpašā ēka, tikai piecstāvu namam, kad tas viss beigsies, būs mansards.
Es jau saprotu, ja tu cilvēks esi izvēlējies dzīvot lielpilsētā, ar troksni ir jārēķinās, tomēr, man šķiet, ka eksistē kaut kādas robežas. Mani netraucē sabiedriskā transporta radītais troksnis, esmu pieradusi pie kaimiņu pagalmā esošā bērnudārza kņadas, nejēgā skaļas mūzikas, automašīnu signalizācijām, taču pie dobjiem sitieniem, klaudzoņas, kas atbalsojas tuvāko kvartālu namu sienās un meistaru sakliegšanās vēl nespēju pierast. Un šad tad ieprātojos, vai par manu cilvēktiesību pārkāpumu nebūtu jāmaksā kaut jel kāda atlīdzība un kam to prasīt un kur?
Man gan dažkārt šķiet, ka būtu pēdējais laiks iet kaut kur sūdzeties par to blakus setā izveidoto bērnudārzu – nu nav normāli, ka katru dienu kviec tie mazie lopi tur savās spiedzīgajās balstiņās.
Comment by Edijs — Augusts 4, 2007 @ 8:03 pēcpusdienā
es arii piederu pie nakts cilveekiem. eju guleet labi ja kaados 2 vai arii 4 riitaa un celjos dienas viduu. taapeec riebjas, ja man Sveetdienas riitaa kaads lops ar aarmu uzdauza vai bori uzboree no riita peec tam arii visas dienas garumaa neliek mieraa. Nevar ne sarunaaties normaali, ne iegrimt domaas savaas un taas sakaartot, ne arii ko paklausiities. Labi, ka kaiminjsh palicis praatiigaax un neliek savu krievu ljembastu tik skakji un negaudo liidz no riitiem, kad man veel jaasapnjo savs ceturtais sapniitis.
Comment by iivs — Augusts 5, 2007 @ 11:34 priekšpusdienā
Es esmu kašķīga attiecībā uz citu radītajiem pārāk skaļajiem trokšņiem. Nesaprotu šito idiotisko likumu, ka klusumam jābūt no 23:00 līdz 7:00. Kāpēc pārējā laikā tiek diskriminētas manas tiesības nedzirdēt kaimiņu bum-bum-bum mūziku (jo pārsvarā tā ir mūzika, ko izdomā atskaņot jebkurā diennakts laikā tā, lai puse mājas var lēkāt līdzi)?
Comment by msmarii — Augusts 10, 2007 @ 5:49 priekšpusdienā