Citāts

“Tiklīdz kaut kas  ir iesācies, to vairs nevar apturēt, kamēr tas nav beidzies”

Nikola Mounsa “Apmaldījies tulkojumā”

Mirkli, apstājies!

No sērijas: “Ko man nepateica mana mamma”

Katram ir brīži, kad gribas iesaukties: Jel, mirkli, apstājies! Cik jauks tas bijis. Arvien biežāk pieķeru sevi domājam, ka nu ir atkal īstais brīdis ieķerties laikā un izgaršot mirkļu burvību. Nu un tad, ka šodien ir vējaina, vēsa un lietaina diena. Esmu laimīga tāpēc, ka esmu. Ilgi mācījos, kamēr apjautu, ka laiku nevajag steidzināt. Mana mamma nekad man neteica: Baudi mirkli. Baudi šo dienu. Pat, ja tā bija tiešām burvīga. Viņa, tieši otrādi, centās to sabojāt (es ļoti ceru, ka ne jau tīšām, vienkārši citādi neprata dzīvot), sakot: Vita! Tev rītā jādara tas un tas (kā likums, kaut kas pretīgs tas bija), gatavojies!  Bērnībā bojāja svētdienas un brīvdienu nogales, vakaru kūdīja ar nepatiku pret rītu, vēlāk draudēja, ka izvēloties sev tuvus cilvēkus, noteikti lauzīšu kaklu. Jebkurai manai darbībai sagudroja visvisādus neizdošanās pareģojumus. No rīta, atsveicinoties, piekodināja: uzmanies, es redzēju ļoti sliktu sapni par Tevi (un vēl to ķēpu tēlaini izstāstīja). Vienīgais, pret ko viņa bija bezspēcīga – tā bija deja. Mamma samierinājās un izturējās pilnīgi vienaldzīgi, koncertus neapmeklēja, bildes aplūkoja bez komentāriem, par panākumiem nepriecājās un nevienam nekad ar lepnumu balsī nestāstīja. (Nu gan man atkal panesās…) Stāsts jau nav par to kā bija. Stāsts ir par to, ka es esmu šodien es un neviens man nevar traucēt priecāties par katru dienu un visu kas ar mani un ap mani notiek. Agrāk vasaras beigās mani pārņēma izmisums un šausmīgas bailes no rudens iestāšanās. Lai kliedētu depresīvo noskaņojumu, es nejēgā daudz lasīju, lasīju klasiķus, lasīju antīkās pasaules autoru darbus, vēsturiskus romānus, dāmu romānus un arī šādu tādu drazu, lasīju visur, lai nebūtu jādomā un jāraud, jo es balansēju uz robežas – izturēt… Baisi tas bija. Šodien esmu iemācījusies saskatīt visu gadalaiku burvību un rudens krāsas mani nemaz vairs nemudina bīties no ziemas, tumsas un aukstuma esamības. Es vēl joprojām lasu, taču tagad šim procesam ir pavisam cita garša. Bauda izdzīvot katru mirkli, redzēt un just, raudzīties apkārt ar prieku un ar katru šūnu tvert pasaules burvību – es vēl joprojām to mācos un pamazām izdodas.

Bailes iemīlēties

Bailes ir tāda nelāga parādība, kas liek mums sabremzēties, visbiežāk nevietā, tās traucē skaidri spriest un saprātīgi rīkoties. Bailes no attiecībām, bailes uzticēties, bailes uzņemties atbildību – šīs sērgas, domājams, daudziem nav svešas. Bieži tās ir iepriekšējās pieredzes, audzināšanas, pasaules redzējuma un iekšēja diskomforta, arī zināšanu sekas.

Bailes iemīlēties veic savu postošo darbu nemitīgi atgādinot intīmāko sajūtu trauslumu un liek jau laicīgi bruņoties, lai pēc iespējas ilgāk, nezaudējot prātu ”noturētos ierakumos”.  Un tad vēl nāk klāt tāda blakne – svēršana…Es zinu, daudzi teiks, ja par to vispār ir jāprāto, tad nav ko tik daudz noņemties, cilvēks nav īstais, apstākļi nav labvēlīgi. Es zinu kā ir tad, ja Tev vispār netiek pajautāts – vai Tu gribi? – Tu vienkārši tiec iznīcināts. Ar mīlestību iznīcināts. Lēni un mokoši. Un nelīdz neko tas, ka prāts saka – apstājies, netraucies kā neprātā uz kraujas malu, Tu saproti, un, vienalga traucies un lec, ne ar ko nerēķinoties, aizraujot līdzi veselu lavīnu…Un – tikai tad, kad Tu esi tur lejā – lupatās – un no kādas mistiskas Aīda valstības vēro dzidri  zilajās desbesīs ap sevi riņķojam maitu lijas, vari situāciju kopumā saskatīt. Tad nāk augšāmcelšanās un tā ir vēl smagāka par iznīcību…

Un tātad, kad Tu, cilvēks, beidzot esi sevi salāpījis, brūces aizlaizījis, pašapziņu atguvis, protams, Tevi pārņem bailes – bailes iemīlēties…

Iespējams, vislabāk veidojas attiecības, kam pamatā ir draudzība, kopīgas nodarbes un mērķi, iespēja pazīt otru dažādās situācijās, zināt ko no otra kā sadarbības partnera varam sagaidīt un tikai tad pamanīt arī šo seksuālas būtnes pievilcību. Par to taču tik daudz ir rakstīts gudrīšu grāmatās, ko es te leju…

Bet – man ir bail…

Troksnim karsti…

Vispirms, paldies, domubiedriem, par atbalstu trokšņa sakarā. Taču – tā kā troksnis nav rimies, bet – tieši otrādi – pieņēmies spēkā, turpinu “bubināt”. Nu gribu es vēl pagulēt astoņos no rīta, it īpaši, ja naktis ir tik siltas un vēja pūsmiņa logos sajūtama ne agrāk kā ap sešiem no rīta, un arī tad tāda nīkulīga. Rīta stundā tāds spirdzinošs miegs. Varētu būt. Bet mostos no baisiem sitieniem, tādiem haotiskiem un šausssmīīīgi skaļiem rībieniem un neiztrūkstošās sasauksmes mātes valodā. Troksnis kļuvis tāds lēnīgāks, bet skaļāks un tā ir slikta zīme. Jau pirms divpadsmitiem, tas strauji izbeidzas līdz nākamajam rītam. Ar tādiem darba tempiem vēl nākamo piecgadi tas turpināsies. Šķiet, meistari ir ņēmuši piemēru no blakus esošā bērnudārza – mazuļi precīzi dažas minūtes pirms divpadsmitiem no pagalma tiek evakuēti uz telpām (domājams pusdienās un pačučēt pēc sirsnīgās brēkāšanas un audzinātājas arī var balss saites atpūtināt – jo, tās jau citreiz tieši ir tās lielākās brēcējas, tādējādi uzturot kārtību pastaigas laikā – ar uzkliedzieniem mazuļiem (no tiem daži vēl vispār knapi steberē – nu ko uz tādu knīpu šitā bļaut, ka mājai jumts palecās un pagalmā saulītē dusošais kaķīs dabū trieku. Ja vecāki šito zinātu, aizmirstu par iešanu uz darbu, izdomātu citu variantu kā bērnus pieskatīt.) Bērnudārzēni ar katru dienu sarodas vairāk, vecāku atvaļinājumiem beidzoties, par laimi bērņuks – kalējs vēl atpūšās, viņam ir niķis ar to pašu brīdi, kad visi skaļi spiedzot sabirst pagalmā, monotoni dauzīt priešmetus vienu pret otru un tā līdz brīdim, kad pastaiga beidzas. Tā kā viņš ir salīdzinoši mierīgs bērns un nemauc ar lāpstiņu citiem pa galvu, tās divas stundas, cik bērni atrodas pagalmā, viņš dauza uz nebēdu, bet ne reizi neesmu dzirdējusi, ka tiktu apsaukts par kārtības traucēšanu, acīmredzot tās tādas alternatīvās pedagoģijas metodes, personības izaugsmi veicinošas.

Troksnis

Cik maksā kaimiņu miers un vai šodien Latvijā vispār kāds vēl mēdz domāt par apkārtnes iedzīvotāju sajūtām? Kuram ir tiesības sestdienas rītā 8:30 bliezt ar āmuru pa skārda jumtu tā, ka tuvāko namu iedzīvotāji savos dzīvokļos nevar pat lāgā sarunāties un “pūcītēm”, kas devušās gulēt rītausmā jāupurē iespēja laiski pagulšņāt. (Atkāpe.Piederu pie nakts iemītniekiem, jo vislabāk veicas darbs pēc pusnakts. Pēc labi padarīta darba, kārojas, ko labu palasīt un tā nu sanāk, ka ievelkas tas krietni pavēlu. Nu negribu es no rīta tos vakardienas netīros traukus redzēt un haosu virtuvē, nu domājas man labāk, kad citi saldi krāc un palasīt arī patīk, tā vienmēr ir bijis, līdz ar to bieži esmu miega badā. Jo svētais rīts ir katram  savs svētais rīts. Tā jau nav, ka nespēju rīta jaukumus novērtēt, mācību un darba dēļ un daudz kādu citu iemeslu dēļ ir nācies celties arī agri. Tomēr lai nesāk “cīruļi” – tipa “pareizie” laika plānotāji mani pamācīt. Uzskatu, ka bioloģiskais pulkstenis ir katram savs un tās ir galīgas blēņas par vērtīgajām miega stundām. Pietiek jau ar to, ka viss dzīves ritums sabiedrībā ir pielāgots rīta putnu režīmam un tie, kas šajos rāmjos neiekļaujas jau tāpat tiek uzskatīti par kaut kādiem zemākas šķiras cilvēkiem.)

Un tagad atpakaļ pie trokšņa. Tātad veserē un grabinās un švīkstinās un vēl jumiķi savā starpā skaļi sasaucās, lieto necenzētus vārdus (māmiņas, aizbāziet bērņukiem ausis, ja esat tuvumā, jo viņi jums var pajautāt vārdu nozīmi) un rada visādus citādus trokšņus. Vai nu namīpašnieks strādniekiem nemaksā pienācīgi, vai nu tas ir viņu papilddarbs no darba brīvajā laikā, bet celtniecības darbi norisinās jau vairāk nekā divus gadus un ar šausmīgu troksni tikai rīta cēlienā, nekad ilgāk par plkst.12, toties vējā skaļi plankšķinās noviltās plēves un citi pārseguma materiāli visu cauru diennakti – jo vējam nav darba laika. Netiek šeit celta nekāda īpašā ēka, tikai piecstāvu namam, kad tas viss beigsies, būs mansards.

Es jau saprotu, ja tu cilvēks esi izvēlējies dzīvot lielpilsētā, ar troksni ir jārēķinās, tomēr, man šķiet, ka eksistē kaut kādas robežas. Mani netraucē sabiedriskā transporta radītais troksnis, esmu pieradusi pie kaimiņu pagalmā esošā bērnudārza kņadas, nejēgā skaļas mūzikas, automašīnu signalizācijām, taču pie dobjiem sitieniem, klaudzoņas, kas atbalsojas tuvāko kvartālu namu sienās un meistaru sakliegšanās vēl nespēju pierast. Un šad tad ieprātojos, vai par manu cilvēktiesību pārkāpumu nebūtu jāmaksā kaut jel kāda atlīdzība un kam to prasīt un kur?