Uzkāros “divos santīmos”

“Blogošanas nodarītais posts” iekš “Mani 2 santīmi” ieknāba tieši un precīzi. Nu nevaru norimties. Nepietiek, ka komentāros izpaudos. Par maz bija. Sakautrējos garāku komentāru rakstīt. Atlīdu atpakaļ savā telpā. Un tātad – es atkal tērēju darba devēja darbam atvēlēto darba laiku. Nu lai atlīdzina man par papildus darbu, man pat ne prātā nenāks ceļot pa blogiem. Šobrīd tā situācija ir sekojoša: padari darbiņu, saņem nākamo, veiklāk strādāsi – vairāk strādāsi, vairāk un labāk strādāsi – to pašu saņemsi, ko tas ķēpausis blakus kabinetā un vēl viņš Tevi aprunās, nomelnos … un kā tik vēl neizdarīsies, lai novērstu uzmanību no paša nepadarītā darba. Un mums te viņu  ir – ūuu – desmiti – tie, kas muļļājas muļļāšanās pēc. Kritizē citus, runā gari un apnicīgi, augstāko vadību apmeklē nez cik reizes dienā, pieziepējas, sūdzās, skauž, taisa lišķīgus ģīmjus un sazin vēl kā ķēmojas, atsēž darba laiku lasot avīzes, jo datorprasmju nav un nebūs, gaida pensiju, dzer tēju un lieto WC, vārdu sakot, pa savam grauj ekonomiku. Kad ir jādara reāls darbs – tad Vita šurpu, Vita turpu. Kad, spurodamies jautāju, kāpēc tas un tas un vēl tas to nedara, man tiek pateikts – viņš to nevarēs izdarīt!!! Baigi godīgā pienākumu sadale, vai ne? Aldziņu gan saņem to pašu, gandrīz to pašu vai krietni lielāku kā es. Un es zinu, kad vajadzēs darīt vai vajadzēs atrakstīties atskaitēs u.tml. – strādāšu es. Un man netiks samaksāts vairāk kā “tam pusim”. Nu gan mani piemeklējusi problēma – problēma ar beigšanu. Bet patiesībā – tas viss taču ir smieklīgi, ja paraugāmies uz lietām no citas puses.