Uzkāros “divos santīmos”

“Blogošanas nodarītais posts” iekš “Mani 2 santīmi” ieknāba tieši un precīzi. Nu nevaru norimties. Nepietiek, ka komentāros izpaudos. Par maz bija. Sakautrējos garāku komentāru rakstīt. Atlīdu atpakaļ savā telpā. Un tātad – es atkal tērēju darba devēja darbam atvēlēto darba laiku. Nu lai atlīdzina man par papildus darbu, man pat ne prātā nenāks ceļot pa blogiem. Šobrīd tā situācija ir sekojoša: padari darbiņu, saņem nākamo, veiklāk strādāsi – vairāk strādāsi, vairāk un labāk strādāsi – to pašu saņemsi, ko tas ķēpausis blakus kabinetā un vēl viņš Tevi aprunās, nomelnos … un kā tik vēl neizdarīsies, lai novērstu uzmanību no paša nepadarītā darba. Un mums te viņu  ir – ūuu – desmiti – tie, kas muļļājas muļļāšanās pēc. Kritizē citus, runā gari un apnicīgi, augstāko vadību apmeklē nez cik reizes dienā, pieziepējas, sūdzās, skauž, taisa lišķīgus ģīmjus un sazin vēl kā ķēmojas, atsēž darba laiku lasot avīzes, jo datorprasmju nav un nebūs, gaida pensiju, dzer tēju un lieto WC, vārdu sakot, pa savam grauj ekonomiku. Kad ir jādara reāls darbs – tad Vita šurpu, Vita turpu. Kad, spurodamies jautāju, kāpēc tas un tas un vēl tas to nedara, man tiek pateikts – viņš to nevarēs izdarīt!!! Baigi godīgā pienākumu sadale, vai ne? Aldziņu gan saņem to pašu, gandrīz to pašu vai krietni lielāku kā es. Un es zinu, kad vajadzēs darīt vai vajadzēs atrakstīties atskaitēs u.tml. – strādāšu es. Un man netiks samaksāts vairāk kā “tam pusim”. Nu gan mani piemeklējusi problēma – problēma ar beigšanu. Bet patiesībā – tas viss taču ir smieklīgi, ja paraugāmies uz lietām no citas puses.

“Vienradzis” rullē

Pareizāk gan būtu teikt, ka rullē Airisa Mērdoka. Būdama viņas cienītāja, iepirku “Vienradzi” kabatas formātā. To lasot gan ir tāda sajūta, ka skatos nelielā monitorā platformāta filmu. Krāšņie dabas skati nav līdz galam izbaudāmi un nav tāda īstā “līdz ausīm” grāmatā sajūta, toties varēju grāmatiņu ieburzīt līdzi rokassomiņā. Ja par galveno – saturu, tēliem un sižeta līniju – apbrīnojams psiholoģisks trilleris. Nebeidzu vien brīnīties par autores talantu nobalansēt uz realitātes robežas pašas aprakstīto mežonīgo klinšu malā. Grāmata, nenoliedzami, “ ierindojama ” “Iesaku izlasīt!” saraksta augšgalā.

Ārā laiciņš šodien jauks

Nebeidzu vien priecāties par vasaru. Vakar strādāju melnu muti līdz 10 vakarā, tad ejot caur Vērmanīti, atnāca Sajūta – vasaras vakaru burvība. Tā Sajūta ir tāda krātuve iekšēja, tiklīdz redzi vai jūti ko patīkamu un līdzīgu, visas iepriekš sakrātās sajūtiņas arī aktivizējas, un Tu  – cilvēks jūties laimīgs, par to, ka esi šajā burvīgajā vietā un laikā.  Nenoliedzami – tāpat notiek arī ar nepatīkamām izjūtām – tās jau arī tāpat pilinās pa sīkumiem kopā. Bet tagad ir vasaras vidus un laimīgs tas, kurš dzīvs un redz un jūt!

Strādājam…

Tiešām patiesas ir Toma Sojera atziņas par darbu. Laikam šī ir pirmā vasara, kad nekaucu aiz skumjām par to, ka jāiet uz darbu un atvaļinājums neilgst no pirmā maija līdz pirmajam oktobrim. Izrādās, ar darbu arī var sadzīvot, ja neviens nemaisās pa kājām, t.sk. augstākstāvoši priekšnieki. Un tā es skraidu starp savām divām darba vietām un situ sev uz pleca, ja izdodas ko derīgu paveikt. Svarīgi, ka pati organizēju savu darba dienu tā kā labāk darās un ceru, ka būšu abiem kungiem veiksmīgi nokalpojusi. Kad saņēmu pavēli par neplānotas izstādes veidošanu brīdī tikko biju demontējusi iepriekšējo, biju uz vairākām dienām pilnīgi iznīcināta, tad vēl iegadījās, ka skoliņā vasaras dežūrā paralēli jābūt, taču dzīve ievieš savas korektūras un varu vienīgi būt priecīga, ka nav vēl vasaras sesija jākārto un vēl kaut kas tamlīdzīgs, jaunībai tiešām piemīt zināms traģiskums (izlasīju Ilzes Pukinskas interviju “Santā”‘).

Un zinu – brīvdienas vēl būs! Un man pat vienalga kāds būs laiks – sēdēšu pludmalē zem lietussarga un baudīšu mieru, kad nevienam nav jāatbild, neviens neuzdod muļķīgus jautājumus un nākamajā dienā nav sanāksmes, pasākumi u.c. burzmas.

Mainīgās domas

Nu esmu noskaņojuma, situāciju, sajūtu vergs. Tas taču ir pavisam dabiski, ka domas var mainīties. Var būt simtiem dažādu iemeslu kāpēc es vakar domāju tieši tā un ne citādi. Mirkļu impulsi var rosināt pat ļoti neparastas, nejaukas, skumjas un muļķīgas domas. Tas nebūt neliecina par nelīdzsvarotu personību. Kur tad ir tā robeža starp domu – vārdu – rīcību – netipisku rīcību. Kādās mērvienībās mērāma ir viedokļa un rīcības saskaņa? Vai varam izmērīt, cik bieži mūsu līdzcilvēkos vērojama deklarēto principu nesakritība ar pašu darbiem. Tas, kurš nemainās, neanalizē savu un citu rīcību un gandrīz nekad nemaina savas domas ir nebaudāms apkārtējiem. Pie tam, jāatcerās, ka ne jau katrs ir gatavs atzīt savus maldus, mainīt domas un palūkoties uz pasauli un lietām no dažādiem skatu punktiem. Tas nemaz nav tik vienkārši pateikt: kļūdījos - padomāju - sapratu. Svērt un mērīt un atkal svērt - to pastiprina, šķiet, arī gan mana zodiaka zīme – Svari, gan Ped.psiholoģijas fakultāte. Tāpēc nav brīnums, ka izlasot savus vakardienas pierakstus, es domāju: “Ak, Kungs! Vai es to esmu rakstījusi?” Šodien ir jauna diena, šodienai ir savas prioritātes un vakardienas sajūtu vairs nav, ir tikai pieredze, bet ko tur vakardienā vairs rakņāties. Nadziņi niezēt niez visu izdzēst, kas te sapļāpāts. Uzsitu sev pa nadziņiem - mierā!